Ikviens no mums vismaz reizi dzīvē ir sastapies ar veicamo uzdevumu atlikšanu uz pēdējo brīdi vai pat nokavējis to termiņu.
Šad tad atlikt darāmo uz vēlāku laiku nevienam nevar nākt par sliktu. Taču bieža un regulāra darāmā atlikšana, t.s. hroniska prokrastinācija, var kļūt par būtisku problēmu.
Hroniska atlikšana negatīvi ietekmē ne tikai cilvēka darba efektivitāti un produktivitāti, bet arī psihisko veselību. Atliekot, cilvēks parasti nejūtas mierīgs un relaksēts. Paaugstinās trauksme, pastiprinās vainas izjūta, kauns, dusmas uz sevi, vilšanās sevī. Var nozīmīgi ciest arī attiecības, jo citi var gaidīt no cilvēka kāda uzdevuma izpildi.
Kāpēc efektīvs laika un darba menedžments ir novecojusi pieeja prokrastinācijas izpratnē un nav atslēga uz prokrastinācijas pārvarēšanu? Tāpēc, ka prokrastinācija ir psiholoģisks fenomens, kas var tikt risināta, cilvēkam padziļināti izprotot savu uzvedību ietekmējošos psiholoģiskos aspektus.
Savā profesionālajā ikdienā, iepazīstot daudzu cilvēku dzīves stāstus, esmu aplūkojusi prokrastināciju no daudziem psiholoģijas skatupunktiem. Esmu pārliecinājusies, ka visi zina, ka atlikt nav labi. Tad, kad cilvēks pēdējā brīdī paveic darāmo, parasti uzdod sev jautājumus "Kāpēc es to neizdarīju ātrāk? Tas nebija nemaz tik grūti." Taču, neskatoties uz to, ka mēs zinām, ka atlikšana beigu beigās pārvērtīsies par problēmu, mēs tik un tā to piekopjam. Kāpēc?